Aklimatizācija... (1 week)

Tātad, turpinot manu stāstu par "briesmu dzīvokli", noteikti jāmin, ka ar mani vēl joprojām neviens nav runājis (es gan sveicinu, ja uzskrienu virsū, ko šajā mazajā miteklī ir viegli izdarīt), čalis no tālākās istabas ir stipri dīvains, viņš visu laiku tēš, klepo, kaut ko spļaudās vannas izstabā..un pēc viņa izlietnē tur var atrast visādus brīnumus...vēl (uzreiz atvainojos par sīkām detaļām), tualetē, kuras durvis knapi veras ciet (bet tam tāpat nav jēgas, jo sienas ir no papīra) ir čupa ar tualetes papīra iekšiņām...un...pie jau tā necik izcilā poda malas visu šo nedēļu ir pielipis kāda sūds (sorry, bet tā tiešam ir), drīzāk izskatās, ka jau piekaltis...bet, tualetes birstes šajā namā nav...kaut arī diezvai būtu jēga, ja tas ir piekaltis.... hehe.
Bet, jā, labā ziņa ir, ka es meklēju jaunu mitekli... ojā, man pašai jāmeklē, tāpēc tie, kam viss ir labi un viss ticis jums atrasts, nemaz nedomājiet sūdzēties. Jāatzīst, ir grūti, jo naudas ir maz, bet vajag kaut ko jēdzīgu. I'm working on that!
Vēlviena būtiska lieta, kas šeit ir savādāk - man gadrīz nav aklimatizācijas perioda, es jau esmu darbos, man jau ir nopietni jāstrādā (šobrīd neredzu atšķirību starp darbu iekš LV), izņemot to, ka viss ir english...kas ir ļooooti grūti. Tā vien šķiet, kas tur ir, bet nu es jums saku! Pluss, protams, vēl paralēli jāatrod laiks dzīvokļa meklējumiem.
Un bez tā visa, protams, neatņemama EVS sastāvdaļa..socializācija caur tusēšanu...Tātad varu atskaitīties, ka esmu bijusi 5 čehu krogos, 1 klubā (kas drīzāk šķita kā liels daudztelpu alternatīvs krogs :) (te dažas bildes)) un vienā no mazajiem Prāgas alternatīvajiem kinoteātriem.
Liels piedzīvojums, pārdzīvojums un jauna pieredze man bija pārvietošanās vienai pašai nakts vidū pa Prāgu, jo kaut kā jau mājās jādodas, bet, kas tad te par tevi parūpēsies, ja ne pats, jo arī citiem tač jādodas uz savu pusi. Tad nu jā, pirmo reizi mūžā plkst. 2:00 bridu par savu rajonu.
Un jā, esmu jau vienreiz apmaldījusies, bet viss beidzās veiksmīgī. Un tāda interesanta ino par Prāgu - šeit krogos, kafejnīcās un restorānos var smēķēt, bet uz ielas ir zināmi ierobežojumi. Bet pats fanīgākais, ka cilvēki uz krogiem nāk ar saviem mīluļiem - suņiem. Tad nu labs skats, cilvēku bari ar smēķiem un alu rokā migrē pa bāru, kur viņiem starp kājām maisās suņi. Lūk tā! :) Par emocijām un iekšējām sajūtām vēlāk, jo to ir pārāk daudz un tās ir ļoti dažādas!!!

Nashledanou!!!! :*

Welcom Zane (1. - 4. d)

Tā nu visiem uzreiz varu atvainoties par to, ka neesmu rakstījusi, neesmu atbildējusi. Īstenībā arī tagad rakstu diezgan lielā steigā (pluss paralēli ēdu, drīzāk riju :)).
Tad nu tā. Īsi sakot nav tā kā esmu domājusi, plānojusi, cerējusi, gaidījusi, lūgusies. :)
Sākšu no paša sākuma:

1. Ceļš līdz Prāgai un ierašanās.
Par šo posmu varu teikt tikai vis vis vis labāko. Jā 26 h ir grūti, bet, ja uz to noskaņojies, pašsajūta ir ok un ceļabiedri ir forši, tad viss ir normas robežās. Biku, protams, paoda pēc toaletes, gulēt nebija iespējams (vismaz mēģinot šķita, ka visu laiku esmu pie samaņas), bet toties bija baigi daudz pīppauzes (tnx šoferīšiem) hehe. Mans ceļabiedrs-līdzsēdētājs, Latvijā dzimis krievu tautības Horvātijas iedzīvotājs, diezgan labi kavēja manu laiku sarunās, pīppauzēs etc. Turklāt autobusā vēl iepazinos ar ļoti interesantu latviešu pāri - ekstrēmiem, laikam panku stila, kaismīgiem riteņbraucējiem -, kas pārvācas uz dzīvi Prāgā (kopā ar vēl dažiem līdzīgiem draugiem), lai baudītu dzīvi, dzertu alu un strādātu, kur nu sanāk. Ceru viņus vēl satikt, jo apmainījāmies ar kontaktiem.
Gala pieturā mani sagaidīja poliete Anna (šā brīža EVS, kas beigs savu darbu 01.10), palīdzēja man stiept nenormāli smagās nastas, un tā nu mēs ar metro aizčuhņījām uz manu jau dzīves vietu.

2. Šoks, depresija....
Kad ieradāmies manā jaunajā dzīvoklī (protams, man ir tikai viena istaba), es biju nepatīkami pārsteigta, ka tas ir ļooooooti mazs, visām istabām (arī labierīcībām) ir plastikāta durvis, kas verās kā tādi aizbīdņi (vēlāk iepostēšu kādu bildi), venienām durvīm nav ne slēdzeņu, ne atslēgu, nekā....turklāt tualetes durvis knapi veras ciet. Vislielākais pārsteigums man bija, ka virtuve atrodas koridorī, kurš jau tā ir miniatūrs (kā Rīgā esošajos Lietuviešu projektos)...un tualetes durvis sanāk turpat blakus...neforši. Vannas istaba izskatījās ļoti bēdīgi - tur nebija nevienu pazīmju, ka kāds tur mazgājās, protams durviss :(, tā bija netīra, ar apakšā nedaudz sapuvušu dušasaizskaru, un kā nākamajā dienā atklājās, ar nolūzušu dušas galvu (šobrīd es mazgājos turot dušas galvu pie vadiņa, lai uz sevis dabūtu kaut cik ūdens) Dzīvoklī ir trīs istabas, vienā esmu es. Kā izrādās - pārējās dzīvo nevis 2 puiši un viena meitene, bet tikai 2 puiši. To, ka neviens no viņiem nerunā angļu valodā es atklāju jau pirmajā vakarā, kas izgāju ārā apsveicināties, bet uz to saņemu no viena puiša (vienas iztabas īrnieka drauga) mājienu ar roku uz cita džeka pusi (istabas īrnieka) un nesaprotamus tekstus čehu valodā. Kā izrādās pēc dažām sekundēm otrs var petikt tikai hi, are you alone. Arī viena meitene (īrnieka draudzene) māk angļu valodu tikpat nekādā līmenī. Nu neko, pasaku vēl dažas laipnības frāzes angļu valodā viņiem, uz ko viņi vairs nereaģē, un eju atpakaļ savā istabā.

P.S.: Šo stāstu paturpināšu nedaudz vēlāk, jo man jāskrien. Stay tuned. ;)