Welcom Zane (1. - 4. d)

Tā nu visiem uzreiz varu atvainoties par to, ka neesmu rakstījusi, neesmu atbildējusi. Īstenībā arī tagad rakstu diezgan lielā steigā (pluss paralēli ēdu, drīzāk riju :)).
Tad nu tā. Īsi sakot nav tā kā esmu domājusi, plānojusi, cerējusi, gaidījusi, lūgusies. :)
Sākšu no paša sākuma:

1. Ceļš līdz Prāgai un ierašanās.
Par šo posmu varu teikt tikai vis vis vis labāko. Jā 26 h ir grūti, bet, ja uz to noskaņojies, pašsajūta ir ok un ceļabiedri ir forši, tad viss ir normas robežās. Biku, protams, paoda pēc toaletes, gulēt nebija iespējams (vismaz mēģinot šķita, ka visu laiku esmu pie samaņas), bet toties bija baigi daudz pīppauzes (tnx šoferīšiem) hehe. Mans ceļabiedrs-līdzsēdētājs, Latvijā dzimis krievu tautības Horvātijas iedzīvotājs, diezgan labi kavēja manu laiku sarunās, pīppauzēs etc. Turklāt autobusā vēl iepazinos ar ļoti interesantu latviešu pāri - ekstrēmiem, laikam panku stila, kaismīgiem riteņbraucējiem -, kas pārvācas uz dzīvi Prāgā (kopā ar vēl dažiem līdzīgiem draugiem), lai baudītu dzīvi, dzertu alu un strādātu, kur nu sanāk. Ceru viņus vēl satikt, jo apmainījāmies ar kontaktiem.
Gala pieturā mani sagaidīja poliete Anna (šā brīža EVS, kas beigs savu darbu 01.10), palīdzēja man stiept nenormāli smagās nastas, un tā nu mēs ar metro aizčuhņījām uz manu jau dzīves vietu.

2. Šoks, depresija....
Kad ieradāmies manā jaunajā dzīvoklī (protams, man ir tikai viena istaba), es biju nepatīkami pārsteigta, ka tas ir ļooooooti mazs, visām istabām (arī labierīcībām) ir plastikāta durvis, kas verās kā tādi aizbīdņi (vēlāk iepostēšu kādu bildi), venienām durvīm nav ne slēdzeņu, ne atslēgu, nekā....turklāt tualetes durvis knapi veras ciet. Vislielākais pārsteigums man bija, ka virtuve atrodas koridorī, kurš jau tā ir miniatūrs (kā Rīgā esošajos Lietuviešu projektos)...un tualetes durvis sanāk turpat blakus...neforši. Vannas istaba izskatījās ļoti bēdīgi - tur nebija nevienu pazīmju, ka kāds tur mazgājās, protams durviss :(, tā bija netīra, ar apakšā nedaudz sapuvušu dušasaizskaru, un kā nākamajā dienā atklājās, ar nolūzušu dušas galvu (šobrīd es mazgājos turot dušas galvu pie vadiņa, lai uz sevis dabūtu kaut cik ūdens) Dzīvoklī ir trīs istabas, vienā esmu es. Kā izrādās - pārējās dzīvo nevis 2 puiši un viena meitene, bet tikai 2 puiši. To, ka neviens no viņiem nerunā angļu valodā es atklāju jau pirmajā vakarā, kas izgāju ārā apsveicināties, bet uz to saņemu no viena puiša (vienas iztabas īrnieka drauga) mājienu ar roku uz cita džeka pusi (istabas īrnieka) un nesaprotamus tekstus čehu valodā. Kā izrādās pēc dažām sekundēm otrs var petikt tikai hi, are you alone. Arī viena meitene (īrnieka draudzene) māk angļu valodu tikpat nekādā līmenī. Nu neko, pasaku vēl dažas laipnības frāzes angļu valodā viņiem, uz ko viņi vairs nereaģē, un eju atpakaļ savā istabā.

P.S.: Šo stāstu paturpināšu nedaudz vēlāk, jo man jāskrien. Stay tuned. ;)