Šodien konstatēju, ka man jau sāk pietrūkt mans tagadējais darbs... negribas domāt par to, ka jau drīz būšu bezdarbnieks...nu ne tāds galīgs, bet nu vismaz oficiāli, jā, bezdarbnieks. Pēc 8 darba gadiem dažādās lietās, vietās un tēmās man to ir tomēr grūti sagremot...Nekad nebūtu domājusi, ka esošie kolēģi (vismaz daži) kļūs tik tuvi, nu ne līdz asarām, bet tomēr... Man tikai saka "mēs jau tūlīt būsim tava vēsture", bet tas ir tik smagi, un negribas ticēt, ka viss, šis posms manā dzīvē ir over and off... Laikam tomēr palieku veca, ceru, ka tas mani dikti neatšķirs no citiem Prāgā, kuri laikam tomēr visam pieiet daudz easy, jo reti kurš no viņiem sapratīs, kā tas ir te iekš LV...kā tas ir stradāt riktīgu nopietnu apmaksātu darbu jau no 18, domāt, kā samaksāt par dzīvokli, paēst un vēl pa vidam arī party. Bet es uztveru šo gaidāmo piedzīvojumu kā iespēju izbaudīt to, kā man nav bijis - riktīgs student life, chill, un darīt kaut ko ne dēļ tā, ka jāstrādā un jāpelna iztika, bet dēļ tā, ka tas ir forši, noderīgi...ehhh :)
P.S. Esmu izlēmusi savu blodziņu rakstīt english, kad būšu tur un centīšos pat domāt angļu valodā = esmu sliņķe hehe.
P.S. Esmu izlēmusi savu blodziņu rakstīt english, kad būšu tur un centīšos pat domāt angļu valodā = esmu sliņķe hehe.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru